Ietekme uz tērauda mehāniskajām un rūdīšanas īpašībām

Tērauda veiktspēja ir atkarīga no cietā šķīduma un dzelzs karbīdu īpašībām, kā arī no to relatīvā sadalījuma. Ar to saistīta arī leģējošo elementu ietekme uz tērauda mehāniskajām īpašībām. Ferītā izšķīdinātajiem sakausējuma elementiem ir ciets šķīdumu stiprinošs efekts, kas palielina izturību un cietību, bet tajā pašā laikā relatīvi samazina stingrību un plastiskumu.
Rūdīta un rūdīta tērauda izturības trauslā pārejas temperatūra ir svarīgs rādītājs mehānisko īpašību novērtēšanai.
① Elementi, kas palielina pārejas temperatūru, ietver B, P, C, Si, Cu, Mo un Cr;
② Elementi, kas samazina pārejas temperatūru, ietver Ni un Mn;
③ Elementi, kas nelielos daudzumos paaugstina pārejas temperatūru un pazemina to lielos daudzumos, ietver Ti un V;
④ Elements, kas mazos daudzumos samazina pārejas temperatūru un palielina to lielos daudzumos, ir Al.
Leģētā tērauda rūdīšanas stabilitāte ir labāka nekā oglekļa tēraudam, jo ​​sakausējuma elementi rūdīšanas laikā kavē atomu difūziju tēraudā, tādējādi aizkavējot martensīta sadalīšanos un izturot rūdīšanas mīkstināšanu tajā pašā temperatūrā. Elementam, kas veido karbīdus, ir īpaši nozīmīga aizkavēta ietekme uz rūdīšanas mīkstināšanu. Lai gan kobalts un silīcijs nav karbīdu veidojošie elementi, tiem ir spēcīga cementīta kodolu veidošanās un augšanas aizkavējoša iedarbība, un tāpēc tiem ir arī aizkavējoša ietekme uz atlaidināšanas mīkstināšanu.